Mirušā bērns.
Kā tas ir iespējams - ilgoties pēc kāda, kuru nekad mūžā neesi satikusi, skumt pēc kāda, kuru nekad mūžā neesi pazinusi, apraudāt, kādu, par kuru neko nezini.. ?
Un tagad tāpat visam nav jēgas. Viss ir nokavēts. Nenozīmīgs. Palicis tukšums, kuru nekad tā arī nevarēšu piepildīt, jo vairs nebūs viņš, kas to varētu piepildīt.
Un man pat nebūs atmiņu, jo tādu vienkārši nav.
Tagad palicis viens liels nekas. Un vēl nožēla par neizdarīto. Palicis nepateikts “piedod” un varbūt arī “es mīlu tevi”, bet to jau nu es vairs neuzzināšu. Vairs es neuzzināšu neko.
Ar to būs jāsadzīvo visu mūžu. Un tāpēc arī vienmēr jutīšos tā it kā kaut kas trūkst, jo trūks daļa no manis.
Dažreiz ir vienalga vai ir auksti, vai ir ērti - galvenais, lai tikai blakus ir viņš.
Jūra. Saulriets. Apskāvieni. Skūpsti. Smaids. Viņš. Es. Mīlestība.
